Nedaudz no psiholoģijas

Jā,

visi vecāki labi zina, cik dažreiz grūti ir tik galā ar savu bērnu, kad

viņam uznāk kārtējie niķi, dusmu lēkmes vai vienkārši totāla

nepaklausība. Ir vecāki, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem bērnus ieper,

bet ir vecāki, kuri saprot, kas šis nav labākais disciplinēšanas veids.

Tādēļ šis raksts ir domāts tieši viņiem, kā atbalsts un sapratne par

to, cik grūti ir

Padomus

sniedz Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem

atbalsta departamenta vecākā referente Anita Ērgle. Viņa saprot vecāku

dusmas par šādu uzsaukumu, jo tiek noņemts ierocis un šķietami nekas

netiek dots pretim. Tomēr viņa norāda – tas jau vien, ka vecāks

apzinājies, ka pēršana ir kļūda, ir apsveicami. Vēlēšanās mainīties un

sajēga, ka ar fizisku ietekmēšanu neko nepanāks, ir pirmais solis

attieksmes maiņai.

Sava pieredze

A.Ērgle

to sauc par dabisko audzināšanu, kas nāk no pieredzes. Proti, liela daļa

šodienas pieaugušo ir dabūjuši pērienu no saviem vecākiem, tādēļ pašu

bērnu audzināšanā šāda disciplinēšana ir tik ierasta un dabiska, ka

notiek pat neapzināti. Jā, ir jāgrib sevi mainīt, un tā ir sevis

laušana. Tiesa, ir ļoti grūti izmainīt iepriekš ieaudzināto modeli, jo

iepēršana patiesībā ir visvieglākā metode, kā mēģināt bērnu savaldīt.

Jaunas uzvedības mācīšanās nozīmē arī kļūdīšanos. Arī tā ir jāuztver kā

jauna pieredze. Skaidrs, ka uzreiz neizdosies izpildīt sev doto solījumu

NEKAD nepērt savu bērnu. Jā, arī kļūdīšanās ir dabiska, un patiesībā

arī bērniem ir svarīgi redzēt, ka vecāki kļūdās, savukārt vecākiem

jāmācās saviem bērniem palūgt piedošana, ko ļoti daudzi neprot.

Kā nepacelt roku

Speciāliste

atzīst, ka parasti sitieni ir spontāni, tie rodas no bezpalīdzības un

ir kā varas izrādīšana, ka esmu par tevi stiprāks. Vecāks it kā sev

atzīst, ka nezina, kā savādāk tev ko iestāstīt, nav citas idejas, kā

tevi disciplinēt un roka pati ceļas.

Solis Nr.1 – Apzināties iekšējos signālus, kas liek justies bezspēcīgam. Jāpasaka sev:
"Es spēju apstādināt sevi".

Katra

situācija un katrs bērns ir citāds, tādēļ vecākiem jādefinē, kas tieši

viņam liek uzvilkties – vai tā ir bērna nevēlēšanās, čammāšanās

ģērbties, zobu netīrīšana vai nemazgāšanās utmldz. Jāapzinās brīžus, kad

tieši vecāks uzvelkas, kas tieši viņu sanikno. Kad tas ir saprasts,

brīdī, kad roka pati jau ceļas – noskaiti līdz 10, aizej izdzer glāzi

ūdens vai iekod spilvenā. Dari vienalga ko, kas tevi attur no sitiena

bērna virzienā. Apstādini savu impulsu. Svarīgākais ir ar prātu saprast,

ka es to negribu – pērt savu bērnu – un apturēt sevi, sākt domāt, ko es

darīšu tā vietā.

Solis

Nr.2 – Saruna – cēloņu un seku skaidrošana. Tiesa, šis gan vairāk

jāattiecina uz bērniem, kuri vecāki par gadu, jo līdz 1 gada vecumam

vispār nevar runāt par disciplinēšanu, uz tik maziem bērniņiem

jāattiecina tikai uzmanības novēršana, jo šādā vecumā bērns vēl neizprot

sarunu par sekām.

Daži

piemēri: bērns ņem nazi un neatdod mammai. Jāskaidro, kas notiks, ja

bērns sagriezīsies, tādēļ labāk to atdot mammai. Mazulis spēlējas

smulšukastē un citiem bērniem acīs ber smiltis. Bērnam jāskaidro, ka

citiem bērniem sāpēs actiņas, tāpēc nevēlēsies ar viņu rotaļāties.

Turklāt brīžam ir bērnam arī jāļauj izbaudīt savu darbību sekas, taču

saprāta robežās, lai tās neapdraud bērna drošību.

No 2 gadu

vecuma noteikti veiksmīgas būs sarunas un vecāku fokusēšanās uz to, ko

bērns dara labi. Piemēram, mazais nekārto savas mantas, bet pēkšņi kādu

no tām tomēr ievieto savā vietiņā. Vecākiem uzreiz bērns kārtīgi

jāpaslavē, un viņš turpinās iesākto, lai saņemtu vecāku uzslavas.

Mēģināt ignorēt slikto, lai pamanītu un uzslavētu labo.

Pavisam nevaldāms bērns

Ja bērns

ir nu pavisam nevaldāms…Speciāliste A.Ērgle iesaka pielietot tā saukto

ciešo apskāvienu – cieši, cieši apskaut bērnu un teikt mīļus vārdus –

esmu ar tevi, viss būs kārtībā. Tā bērnu vajadzētu paturēt labu brīdi un

mēģināt runāt par emocijām, kas izraisījis bērnā agresivitāti vai kādu

citu izpausmi, tādā veidā palīdzot sliktajām lietām no bērniņa izdzīt

ārā.

Kā veidot bērnā veselīgu pašapziņu.

Bērna pašvērtējumu un priekšstatu par sevi lielā mērā veido vecāki

ar savu attieksmi un izturēšanos. Kā rīkoties, lai bērnam veidotos

pozitīvs pašnovērtējums un veselīga pašapziņa? Konsultē psiholoģeGunita Kleinberga.









Ar laiku bērnam veidojas izpratne par to, kas viņš ir un kā iederas

apkārtējā pasaulē. Bērni novērtē sevi, kad jūt — viņus novērtē un mīl

bez nosacījumiem tie, kas viņu dzīvē ir vissvarīgākie, proti, vecāki. Ja

vecāki ģimenē rada vidi un atmosfēru, kurā bērnus novērtē un mīl tādus,

kādi viņi ir, bērniem daudz vieglāk un dabiskāk izdodas formulēt un

paust savus uzskatus, pieņemt lēmumus, izmantot iespējas un tikt galā ar

dzīves piespēlētajām grūtībām.

Mīli bez nosacījumiem

Mīlestība bez nosacījumiem ir attieksme, ar kuru vecāki bērnam pauž

to, ka viņš tiek mīlēts, lai arī kāds viņš būtu, skaidro psiholoģe

Gunita Kleinberga. Mīlestība netiek saistīta ar to, ko bērns var vai

nevar izdarīt. Izrādi bērnam beznosacījumu mīlestību. Katru dienu atrodi

laiku, lai apliecinātu bērnam savas jūtas vārdos un/vai caur fizisku

kontaktu — apskāvieniem, glāstiem, bučām. Uzklausi bērna pārdzīvojumus

un vajadzības. Bērni, kurus mīl un novērtē, neuzstādot noteikumus, ir

laimīgāki un mēdz uzvesties labāk. Jo zemāks pašvērtējums un mazāka

pārliecība par saviem spēkiem, jo nevēlamāka var būt bērna uzvedība.



Pētījumi,

kas veikti saistībā ar bērna pašvērtējumu, liecina, ka uzmanības un

sirsnības trūkums var radīt uzvedības traucējumus; neapmierinātā

vajadzība pēc drošības rada trauksmi un bailes, bet sirsnības trūkums —

atšķirtību, vientulību un izolētību.





Katru dienu atrodi laiku, lai apliecinātu bērnam savas jūtas vārdos un/vai caur fizisku kontaktu — apskāvieniem, glāstiem, bučām.

Vaicā un cieni bērna viedokli

Ikvienā piemērotā un atbilstošā situācijā jautā bērnam viņa viedokli.

Tas iedrošinās viņu domāt patstāvīgi, bērns jutīs, ka viņa viedoklis

tiek novērtēts un ka arī viņš var kontrolēt situāciju, ne tikai vecāki.

Arī tad, ja nepiekrīti bērnam, dari viņam zināmu, ka apzinies un

izproti, kā viņš jūtas. Paskaidro, ka diviem cilvēkiem var būt

atšķirīgas izjūtas un nevienas no šīm izjūtām nav pareizas vai

nepareizas.

Tomēr atzīt bērna izjūtas nenozīmē atzīt nepieņemamu uzvedību. Ja

trīsgadīgs bērns atsakās pirms miega tīrīt zobus, vajag paskaidrot, ka

tu, protams, saproti, ka daudz labprātāk viņš uzreiz iekristu gultiņā,

taču zobi ir jātīra, lai būtu veseli. (Daudz vienkāršāk ir sākt biedēt

mazo ar lieliem caurumiem, zobu sāpēm un dakteri, taču iespējams arī

citāds piegājiens.)

Konfliktus risini konstruktīvi

Nospraud konsekventas robežas, kas ļauj bērnam iemācīties, ka pasaulē

valda noteikta kārtība. „Bērnam ir vajadzīgi stingri noteikumi un

kārtība,” skaidro psiholoģe Gunita Kleinberga, „un viņam ir jāzina, kapar

tiem nevar strīdēties vai tos apšaubīt. Turklāt katrā vecumposmā

nepieciešami konkrētajam vecumposmam adekvāti noteikumi.” Tas attiecas

arī uz konkrētām sekām par sliktu uzvedību vai nepaklausību. Mazi bērni

simtiem reižu pārbauda vecāku nospraustās robežas, tomēr fakts, ka

vecāki kontrolē situāciju, rada viņos drošības izjūtu. Konfliktus risini

konstruktīvi. Bērna nepaklausības gadījumā runā par konkrēto pārkāpumu,

nevis uzbrūc viņa raksturam kopumā. (Piemēram, ja bērns iesitis otram,

nevajag viņu saukt par ļaunu vai nolamāt par sliktāko bērnu, ko tu

pazīsti. Tā vietā mierīgā, bet stingrā tonī jāpaskaidro, ka sist nav

atļauts.)

Kā rīkoties, lai konflikta situācijā nepārkāptu savstarpējās cieņas

robežas un negrautu bērna pašapziņu, sodot viņu par pārkāpumiem? Bērniem

jāzina, kas viņus sagaida, ja viņi neievēros noteikumus. Svarīgi ir

atcerēties, ka bērns redz, kā vecāki risina konfliktus savā starpā,

atgādina psiholoģe Gunita Kleinberga. Vecāki ar savu rīcību rāda bērnam

piemēru, kā tiek risināti strīdi. Vecākiem jāmācās risināt konfliktus,

ieklausīties bērnā, nevis uzreiz izdarīt secinājumus, neapvainot bērna

personību vai nepelt kādas viņa īpašības.





Izvairies lietot vārdus pārākajā pakāpē: gudrākais, labākais, smukākais. Kaut arī šie vārdi ir pozitīvi, bērns var izjust pārāk lielu spiedienu būt perfektam.

Atzīsti un novērtē bērna panākumus un spējas

Slavējot bērnu, izteic uzslavas par konkrētām lietām, nevis uzteic

bērna uzvedību vai rīcību vispārīgi. Ja bērns jūt, ka tiek novērtētas

viņa pūles, pastāv daudz lielāka iespēja, ka viņš centīsies pozitīvi

novērtēto rīcību atkārtot. Ir labi, ja bērnu iedrošina uzdevuma izpildes

laikā, nevis tikai pēc uzdevuma izpildes, teic psiholoģe. Bērna

iedrošināšanai var izmantot dažādas frāzes: „Tas patiešām tev izdevās

labi!”; „Jā, fantastiski! Tu dari pareizi!” u. tml. Turpretim vispārēja

vai liekuļota slavēšana rada pretēju efektu. Vecāki nereti ir

pārsteigti, ka labi pārdomāta uzslava pareizajā brīdī izrādās daudz

efektīvāka disciplinēšanas tehnika nekā sods. Pārāk retas uzslavas kavē

bērna izpratni par to, kas ir labi un slikti, un viņa pašapziņas

attīstību. Savukārt pārāk bieža slavēšana var radīt bērnā atkarību no

apkārtējo viedokļa, lai justos novērtēts, un apslāpē iekšējo vērtību

izjūtu. „Bērns var sākt darīt kaut ko tikai uzslavu dēļ vai kļūt pasīvs

un zaudēt entuziasmu, veicot kādas darbības,” brīdina Gunita Kleinberga.



Slavējot

bērnu, vajag izmantot vārdus, kas atspoguļo vecāku vērtības. „Es

pamanīju tavu pacietību un apņemšanos, kad tu būvēji cietoksni. Tu

noteikti esi lepns par sevi!” būs efektīvāk nekā vienkārši „Malacis!”.





Izvairies lietot vārdus pārākajā pakāpē: gudrākais, labākais,

smukākais. Kaut arī šie vārdi ir pozitīvi, bērns var izjust pārāk lielu

spiedienu būt perfektam. Daudziem vecākiem šķiet, ka šo vārdu lietošana

stiprina bērna pašapziņu, taču pārāk bieža šo vārdu lietošana rada

pretēju efektu. Bērns, kuram visu laiku borē, ka viņš ir vislabākais,

nereti domā, ka viņam jābūt vislabākajam. „Vecākiem ir jājūt robeža un

jāslavē bērns par rīcībām, kas tiešām ir slavējamas, jāveicina bērna

darbošanās, reizēm ļaujot viņam darboties arī pašam,” stāsta psiholoģe.

„Svarīgi ir pamanīt bērna centienus kaut ko izdarīt, bet nevajag

aizrauties ar uzslavām tad, ja viņš šādu uzvedību atkārto jau piekto

reizi.”

Uzsver plusus, nevis mīnusus

Kā stiprināt bērna pašapziņu, ja viņam nav veicies (zaudēta sporta

spēle, zema atzīme pārbaudījumā, epizodiska loma skolas ludziņā u. c.)?





„Svarīgi ir atbalstīt bērnu, neteikt, ka viņš nav pietiekami centies

u. tml. Vecākiem jāievēro bērna pūles un, ja nepieciešams, jāiedrošina

uz jauniem uzvedības vai problēmas risināšanas veidiem,” iesaka

psiholoģe Gunita Kleinberga.





Bērnam jāiemācās saprast, ka ikviens kādreiz kļūdās. Ir būtiski, lai

viņš apzinātos, ka kļūdas dod iespēju mācīties. Vecāki var palīdzēt

bērnam pārvarēt neveiksmes, viņu iedrošinot, jo neveiksmes ir daļa no

mūsu dzīves, ir jāatrod līdzsvars. Vecāki var teikt: „Tu vari to

paveikt, pamēģini vēlreiz.”
Tā

vietā, lai koncentrētos uz bērna vājībām vai to, kas viņam nepadodas,

labāk fokusējies uz viņa plusiem un spējām. Dod bērnam plašas iespējas

izpausties lietās un nodarbēs, kas viņam veicas un padodas.



Tas palīdzēs stiprināt pašapziņu, lai paveiktu lietas, kas padodas

grūtāk. Izvairies bērnu salīdzināt ar citiem (vai sevi), vienalga —

glaimojošā vai ne tik glaimojošā gaismā. Bērns jānovērtē un jāpieņem



tāds, kāds viņš ir. Nejaucies bērna darīšanās, ar kurām viņš pats tiek galā, un palīdzi, ja bērns lūdz.

Autore:Līga Andžāne, mammam.lv/tetiem.lv